Pagājušajā nedēļas nogalē mēs devāmies uz Lietuvu. Plāns bija apskatīt Zarasu pilsētu, apkārtni un netālu esošo Stelmužes ozolu. Citi apskates objekti bija patālu, vai arī nevarēja atrast koordinātas. Mūsu GPS pārbagātības laikmetā vietnēs koordinātu joprojām mūžīgi nav. Valsts iestādēm tas ir saprotams, mūžīgi atpaliek no progresa, bet kāpēc privātie kempingi un muzeji tās neizliek - tā ir mīkla.
Ekspedīcijas sastāvs: es, panks un Oļa https://voljushka.livejournal.com/, kura it kā gatavojas uztaisīt video. Pirmajā dienā ar mums vēl bija klusais Sergejs, par kuru man nekas nav zināms.
Pirmās dienas treks, 108 km.
Plan your trips with EveryTrail Mobile Travel Guides
Pēc velodatora mēs nobraucām vairāk, bet tas taču rēķina nevis plaknē, bet ņemot vērā kāpumus un kritumus.
Otrās dienas treks:
Plan your trips with EveryTrail iPhone Travel Guides
Tālāk fotogrāfijas un nedaudz iespaidu.
Oļa filmē sarūsējušos Zarasus.
Vispār Zarasi - kruta pilsēta. Kā saka panks, "es te dzīvotu". Pievērsiet uzmanību (Ļebedeva stilā, lai netiek pieminēts pret nakti) pilsētas firmas zīmei uz stabiem.
Zarasu centrā atrodas ezers ar pussalu (var to uzskatīt arī par salu), bet apkārt to vispār ir tūkstošiem, tā ka uzsvars uz šādu simbolu ir saprotams.
Pilsētas centrā visur ir ārkārtīgi tīrs un akurāts.
Pie vietējās Maximas veiksmīgi pārdevās kebabs. Pārdevēja mani nobaidīja, ka asā mērce esot ļoti asa. Mēs ar pienākušo jauno lietuvieti ar bērnu slinki vienojāmies, ka droši vien tā nepavisam nav asa. Tā arī izrādījās, gluži vidēja asuma. Vēl veiksmīgāk, ka kebabs tika pārdots arī veģetārais, tā ka panks mājupceļā arī varēja uzēst.
Lūk, šādi izskatās mans baiks pilnā ekipējumā. Tiesa, bez telts - to veda panks.
Uz iepriekš minētās salas atrodas pilsētas pludmale.
Nu, un vietas koncertiem.
Tas ir neticams ceļš uz Stelmužes ozolu. Neticami līkumojošs un lokans gan uz augšu, gan uz sāniem. Vispār, jāsaka, ka lietuviešiem visur ir asfalts, vienkārši kaut kāds mežonīgs asfalta daudzums. Tas neizsakāmi priecē - braukt ir viegli un patīkami, apskatīt var daudz, paspēt visur. Asfalts, starp citu, parasti ir ļoti labs, vietām tikai tā ne visai.
Un te arī pats Stelmužes ozols. Lietuvieši to reklamē kā vecāko Eiropā, vairāk nekā 2000 gadu tam. Padomju? vēl stabs pie ozola uzvedas pieticīgāk - raksta par pusotru tūkstoti.
Ozols uz balstiem. Pēc tāda mežonīga karstuma, pa kādu mēs braucām (virs 30), mums arī balsti nenāktu par ļaunu.
Pie ozola ir muzejs, bet tas bija slēgts ēkas avārijas stāvokļa dēļ. To es no lietuviešu valodas iztulkoju. Kad mums visur būs plāksnītes angļu valodā vai esperanto, lūk, tad varēs teikt, ka tā ir Eiropa. Bet līdz tam - province, kaut arī mīlīga.
Netālu no ozola atrodas viens varens akmens.
https://www.zarasai.lt/tic/ru/index.php?kas=230
Stelmužes ciems, Zarasu rajons
Līgumu mežā (1,6 km no Stelmužes ozola) slejas otrais ,,Puntuks“. Akmeni vēl sauc par Velna akmeni. Runā, ka uz tā varējuši sarūmēties 30 mednieki, kuri senatnē pulcējās apspriest savas vīru lietas. Akmens garums – 8 m, augstums – 2 m, platums – 3,5 m
Pēc ozola un akmens mēs ilgi jo ilgi (pēc sajūtām) minām, bet nekādi nevarējām atrast ezeru, precīzāk sakot, pieeju tam. Neskatoties uz ezeru daudzumu ap Zarasiem, pieiet pie tiem nebūt ne vienmēr ir iespējams. Vai nu privātīpašums, vai viss aizaudzis ar vilkvālītēm.
Toties, kad atradām, izjutām vienkārši tīru laimi.
Miglu pūst acīs lietuvieši savos privātīpašumos mīl vēl trakāk par mūsējiem.
Jau satumst, bet kempinga kā nav, tā nav.
Interesanti, ka Lietuvā uz zīmes raksta visu pieklājīga izmēra ezeru nosaukumus. Toties, lai cik dīvaini tas nebūtu, nekad un nekur ārpuspilsētas autobusu pieturās neraksta to nosaukumus. Mums gandrīz visām pieturām ir nosaukums.
Mēs ar panku esam avantūristi un braucam tikai virzienā, daļēji uz dullo. Oļai tāda pieeja pagaidām šķiet mežonīga, tāpēc mēs pamatīgi konsultējāmies ar GPS un karti. Par nelaimi, mans GPS aifonā prasa internetu, bet viesabonēšana ir dārga. Oļa piesardzīgi bija izdrukājusi karti, bet vienreiz es palaidu garām, ka kartē ceļš ir, bet iekš GPS nav, un mēs gandrīz palikām pa nakti sabiedriskajā pludmalē vietiņā, ko redzat nākamajā fotogrāfijā. Par laimi, nevajadzēja.
Oļa kā bandīts savā nemainīgajā bandanā, kas gājusi ar viņu caur uguni un ūdeni. Oļai vispār ir bagāta biogrāfija: viņa iegūst trešo augstāko izglītību, ir bijusi skolotāja, horeogrāfe un inženiere, spēlējusi klavieres un flautu, bet pārējo es nepieminēšu, lai pavisam nepārkāptu privātumu.
Uz kempingu mēs pat mēģinājām zvanīt, bet nesanāca. Aizbraucām uz dullo. Es vispār uzskatu, ka nav grūti apbraukt apkārt nelielam ezeram, lai atrastu kempingu vai vietu teltij, bet tauta jau bija piekususi. Kā par spīti, Oļai laicīgi neatnāca velosomas un viņa stiepa līdzi mugursomu, kas ir neērti. Un telti es viņai arī neatņēmu ekspedīcijas sākumā, tas bija velti. Es tik un tā trenējos par kuili, lai varētu aizbraukt tālu un augstu, man slodze nāk par labu.
Laime iestājās. Mēs atradām kaut kādu zīmi, kas acīmredzot nozīmēja, ka te ir vieta teltij. Ar telefonu. Zvanīt gan nezvanījām. Es vienkārši pajautāju vietējam atpūtniekam, vai drīkst uzcelt telti. Viņam, spriežot pēc visa, ar zīmi nebija nekāda sakara, taču viņš augstsirdīgi atļāva, ar ko nomierināja manu sirdsapziņu. Ja šo ierakstu atradīs kempinga īpašnieki un pieprasīs savu piķi, esmu gatavs pārskaitīt, jo mēs sadedzinājām zināmu daudzumu malkas, kamēr nakšņojām, nožēloju.
Pārējā ziņā uzvedāmies pieklājīgi, atkritumus aiz sevis savā
cām, pēdas neatstājām.
Teltis mums pavisam vienkāršas, bet bez lietus un vēja tas viss vienalga.
Pabrokastojām ar neparasti saldu pomelo un āboliem.
Bisikleti naktī uz signalizācijas (ceru, bandīti šo ierakstu neizlasīs).
Tas ir jau pēc pusdienas, kad mēs tikām gandrīz līdz robežai, Turmantas. Tā vienīgais apskates objekts — tas, ka šeit iet dzelzceļš no Latvijas. Atzīstos, es neizturēju, apēdu pa divām dienām divus saldējumus un izdzēru lērumu limonādes. Tiesa, tik un tā nokritos svarā — lūk, tāds mums bija ņiprs temps.
Starp citu, kartītes mums pieņēma pat vistālākajos ciema veikalos, tā ka naudu mainīt nemaz tik ļoti nevajag, ja nu vienīgi kempingam un kebabam.
Šis ir Drūkšu ezers. Sākumā neaptvēru, ka šī milzīgā ūdenstilpe iestiepjas Baltkrievijas Republikas teritorijā, kur saucas Drisvjati, tas pats Braslavas ezers, un mēs to vērojām veloceļojumā pagājušajos Jāņos. Baltkrievi ezeru uzskata par savu, taču lietuviešiem tā daļa ir gandrīz trīsreiz lielāka, kā mums saka vikipēdija.
Drisvjati (Drūkši, liet. Drūkšiai, baltkr. Дрысвяты) — ezers uz Lietuvas Zarasu rajona un Baltkrievijas Vitebskas apgabala Braslavas rajona robežas, 2 km uz dienvidiem no Latvijas, Baltijas grēdas ziemeļaustrumu nomalē. Viens no ievērojamākajiem Braslavas ezeru grupas ezeriem. Lielākais ezers Lietuvas teritorijā. Līdz Ignalinas AES slēgšanai bija ūdens avots stacijai.
[labot] Apraksts
Ezera platība ir 44,79 km² (apmēram 34 km² pieder Lietuvai, apm. 10 km² Baltkrievijai). Ledāju kustības laikā izveidojās divas perpendikulāras garenas formas ieplakas, kas stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem un no rietumiem uz austrumiem. Pirmā padziļinājuma maksimālais dziļums 29 m, otrā — 33,3 m. Lielākie dziļumi atrodas ezera centrā. Visseklākais ir ezera dienvidu gals, kur dziļumi nepārsniedz 3-7 m. Ūdens caurredzamība sasniedz 4 m. Krasti pārsvarā smilšaini.
Ezers pie Tilžu ciema, kur mēs peldējāmies, ir sekls, pat neinteresanti. Vispār peldējāmies mēs pa ceļam pie mazākās iespējas. Meitenēm te grūtāk - pārģērbties nav tik vienkārši.
Pēc Drūkšu ezera mēs šķērsojām robežu pa briesmīgu gruntsceļu. Robežpunkts stāv, taču cilvēku tajā nav. Bet uz galvenā ceļa, pa kuru iebraucām, pat pašu punktu nojaukuši. Demenē izpeldējāmies Briģenes ezerā. Vienīgajā, starp citu, kur ūdens bija pavēss - visos pārējos pa ceļam tas bija tik silts, ka pat neatvēsināja. Dervanišķu ezerā vairs nepeldējāmies, nolēmām jau braukt pa taisno mājās, neraugoties uz karstumu. Smieklīgi, bet tiklīdz atbraucām, sākās briesmīga gāze, un turpinājās, kļūstot par lietutiņu, līdz pat vakaram un tālāk. Paveicās, tad nu paveicās.
Kopumā mums viss it kā patika. Varbūt nākamreiz es tomēr zvanīšu uz kempingu iepriekš, lai nebiedētu piesardzīgākos dalībniekus.
Uz Lietuvu, bez šaubām, vēl brauksim, jo ceļi ir lieliski, bet apskatīt vēl ir daudz ko. Problēma gan tajā apstāklī, ka divu dienu ir pamaz. Man te radās interesanta ideja: turp varētu piektdienas vakarā iznomāt busiņu, bet atpakaļ jau savā gaitā.